Ir labi zināt, kur sākas un kur beidzas. Kur ir mana un kur kaimiņa. Ne jau sieva, bet ... zeme, mežs, īpašums :)

Te nu prātā nāk vairāk kā gadsimtu sanais brāļu Kaudzīšu sarakstītais romāns "Mērnieku laiki". Šķiet tie Latvijā vēl nav beigušies un diez vai kādreiz beigsies.

Vēlējos veikt meža sakopšanu, kas rezultējās kailcirtē. Mežzinis nevarēja pieņemt iestigoto cirsmu, jo robeža dabā neatbilstot robežai digitalajā kartē. Viņš ieteica ar kaimiņieni parakstīt vienošanos par to, ka nav pretenzijas par esošo robežu.

Kaimiņiene šādam pasākumam nebija ar mieru pat pēc robežas izstaigāšanas dabā. Viņai bija vēlme pārbaudīt vai sen ieraktā kupica ir īstajā vietā un vai tikai tas grāvis nav pārrakts... Digitālajā kartē redz', tas punkts esot 20 metrus uz ziemeļiem, manā zemē. Kāpēc gan nepaņemt vēl kādu strēlīti no kaimiņa zemes un meža, ja nu tomēr var? Interesanti, ka pati pirms gadiem 5 vai kādiem 7 bija veikusi kailcirti turpat blakus, otrpus robežas. Tātad atzinusi, ka dabā esošā robeža ir pareiza. Loģiski, vai ne?

Paaicināju mērnieci talkā. Mērniece paprasīja robežu plānu. Atradu arī zemes robežu ierādīšanas aktu. Ļoti labs dokuments, kurā aprakstīts kā dabā jābūt robežai. Mērniece saka, ka viss kārtībā. Tātad tomēr nevar, neko klāt dabūt. Tomēr kaimiņiene uzreiz negribēja parakstīt vienošanos, ka viņai nav pretenziju par esošo meža robežu. Pēc dažām dienām pazvanīju - jā, varam uzrakstīt vienošanos. Paldies viņai, ka ilgi netielējās :)

Tas jau vēl sīkums tāds, bet ko darīt ar tām kupicām, kuras reāli dabā neeksistē un robežstabi arī nav? Jāveic robežu atjaunošana. Jākontaktējas ar sertificētu mērnieku kantori un jāpasūta šāds pasākums. Jāuzraksta iesniegums brīvā formā par robežu atjaunošanu. Tad nosaka datumu, kurā pēc kāda laika (aptuveni trīs nedēļām, bet ne ātrāk) jāsanāk visiem iesaistītajiem uz robežu atjaunošanu. Pa pastu izsūta uzaicinājumus. Pirms pakalpojuma veic priekšapmaksu.

Noliktā diena tuvojas.

Robežu atjaunošana (turpinājums)